Baltijas jūra

​

Baltijas jūra ir sens saldūdens ezers. Tā ir iekškontinentāla un iekšzemes jūra 432 800 km² platībā, kas atrodas Ziemeļeiropā un ar Atlantijas okeānu to savieno Ziemeļjūra.

​

Botnijas līcis [LR1] ziemeļos un Somu līcis austrumos ir daļa no Baltijas jūras. Tā savienojas dienvidrietumos, netālu no Dānijas, ar Ziemeļjūru caur Kategatu un Skageraka ūdensceļiem.

​

Paisums ir ļoti vājš (apmēram 0,30 metri) un dažreiz to var maskēt īslaicīgas klimata izmaiņas.

​

Baltijas jūra ir īpaša tās zemā sāļuma dēļ. Tā ir daudz mazāk sāļa nekā citas jūras, tajā ir tikai 10 g/l sāls, salīdzinot ar 34/3 l citu sālsūdens tilpņu. Iemesls ir vienkāršs: ūdensteces dod ievērojamu ieguldījumu, it īpaši, ja kūst sniegs. Dabiskā iztvaikošana gandrīz nav pielīdzināma tiešiem nokrišņiem. Jūras sāļums atbilst upju režīmam pretējā ritmā. Pie zema ūdens līmeņa upēs februārī jūra sasniedz augstāko sāļumu. Savukārt maijā, kad upes ir pilnas ar ūdeni, pēc sniega kušanas šis sāļums ir minimāls. Kopumā ūdeņi austrumos un uz jūras virsmas ir nedaudz sāļi (10‰ Dānijas šaurumā un 5‰ Botnijas līcī).

​

Kas attiecas uz Baltijas jūras ūdeņiem, tie piedzīvo ievērojamas termiskās svārstības. Vasarā dienvidos tie sasniedz 16°C, savukārt Botnijas līcī stabilizējas ap 12°C. Ziemā tas ir pavisam cits stāsts: ledus klāj Botnijas un Somijas līča dibenu, kā arī daudzas piekrastes, galvenokārt apgabalus, kas atrodas uz ziemeļiem no Gotlandes salas pie Stokholmas krastiem.

​

Baltijas jūra pastāv pateicoties vairākām upēm, kas to bagātīgi baro. Starp tām ir Götas kanāls, Dalelvena, Indalsälven, Ångermanälven, Umeälven, Skellefteälven, Luleälven, Kalixälven, Torne älv Zviedrijā, Kemijoki, Oulujoki, Kokemäenjoki, Kymijoki Somijā, Ņeva, Pērnava Krievijā un Pregolija. Daugava, Lielupe un Venta Latvijā, kā arī Niemen Lietuvā, Pasleka, Visla, Vīprza un Odra (Odra) Polijā un visbeidzot Uecker, Peene, Recknitz, Warnow, Šventīna un Trave Vācijā.

​

Baltijas jūra robežojas ar deviņām valstīm. Ziemeļrietumos Zviedrija, ziemeļaustrumos Somija, austrumos trīs Baltijas valstis (Igaunija, Latvija un Lietuva), kā arī Krievija tās Kaļiņingradas un Somu līča reģionos. Rietumos ir Dānija, un visbeidzot dienvidos krastu dala Polija un Vācija. Tādā veidā piekrasti apdzīvo aptuveni 85 miljoni iedzīvotāju, kas ir šīs jūras ar tās tūkstoš ezeru krāšņumu priviliģēti liecinieki.

​

Piekrastes pilsētām ir būtiska nozīme, un dažas pilsētas izceļas ar savu iedzīvotāju skaitu. Krievijā Sanktpēterburga ir liela metropole ar 4 700 000 pilsētnieku, kam seko Kaļiņingrada, kur dzīvo 400 000 iedzīvotāju. Zviedrijā Stokholma ir simboliska pilsēta ar tās 743 703 iedzīvotājiem (un tās aglomerācija piesaista 1 823 210 cilvēkus), kurai pievienojas Malme, kurā dzīvo 259 579 dvēseles, kā arī Gotlandes salas galvaspilsēta Visbija, kas ir pieticīgāka ar 23 000 iedzīvotāju. Polijā trīspilsētas (Gdaņska, Gdiņa un Sopota) veido dinamisku aglomerāciju ar 1 041 000 iedzīvotāju, savukārt Kolobžegā dzīvo 50 000 dvēseļu. Somijā Helsinki mirdz ar saviem 559 700 iedzīvotājiem (980 000 iedzīvotāju Helsinku aglomerācijā), kam seko Turku, kas lepojas ar 174 906 iedzīvotājiem, Oulu ar 130 126 iedzīvotājiem, Pori ar 76 000 iedzīvotājiem un Kotka, kurā ir 55 000 cilvēku. Rīga Latvijā ir rosīga pilsēta, kurā dzīvo 760 000 cilvēku, kā arī Liepāja (87 000 iedzīvotāju) un Ventspils (44 000 iedzīvotāju). Šajā piekrastes panorāmā ir arī Vācija ar Ķīli ar tās 250 000 iedzīvotājiem, Lībeka ar 216 100 iedzīvotājiem un Rostoka, kurā ir 212 700. Tallina Igaunijā ir citadeles pilsēta, kurā dzīvo 387 200 iedzīvotāju kopiena, savukārt Klaipēdā Lietuvā dzīvo 194 400 dvēseles.

​